I have a dream

Pirms mēneša – 16.martā – es redzēju sapni. Šis sapnis bija atgādne par maniem skolas gadiem, par laiku, kad es sāku dejot tautas dejas. Un šis miegā redzētais sapnis man atgādināja, ka viens no maniem agrās jaunības laika sapņiem bija kļūt par dejošanas skolotāju.

Dejot man ir paticis, cik vien es sevi atceros. Vēl dziļā pirmsskolas vecumā savā nodabā kustējos mājās pie spoguļa Čikāgas piecīšu un Edgara Liepiņa lenšu ierakstu, kā arī neskaitāmo mājās esošo Raimonda Paula plašu pavadījumā. Skolas diskotēkās man arī patika dejot, tikai sanāca tā ne īpaši – solis pa labi, solis pa kreisi – tā arī iesākumā bija visa diskošana. Un tad 7.klasē dziedāšanas stundā ienāca skolas pionieru vadītāja un pavēstīja, ka skolā būs jauns tautas deju ansamblis, ko vadīs pati “Kalves” vadītāja Maija Sālzirne. Toreiz man neko neizteica ne “Kalves”, nedz arī Maijas Sālzirnes vārds. Skolas gados biju ļoti kautrīgs zēns un nez vai būtu pieteicies, ja vien labākais draugs un solabiedrs Anrijs man nebūtu iespēris zem galda pa kāju un teicis “Davai, piesakāmies!”. Sacīts – darīts: piecēlāmies kājās un pieteicāmies.

Padomju laika Latvijai sākt mācīties tautas dejas 14 gadu vecumā skaitījās vēlu. Sākumā man gāja grūti. Tikai pēc diviem gadiem, kad jau dejoju “Kalves” studijā, Sālzirne manai māmiņai atklāja, ka sākumā bija domājusi, ka šis puika būs pirmais gadījums viņas deju skolotājas karjerā, kurš nekad neiemācīsies dejot polku.

Bet es iemācījos. Man ļoti patika dejot. Ar šodienas izpratni atceroties, es saprotu, ka dejošana man piedāvāja tādu izaicinājumu, kādu nespēja piedāvāt mācības nevienā mācību priekšmetā: man padevās pilnīgi viss – no literatūras līdz matemātikai, no vēstures līdz ķīmijai; vienlīdz labi gan latviešu, gan angļu, gan krievu valoda. Nepadevās man tikai zīmēšana un fizkultūra, bet tās man tik ļoti riebās, ka neko šai apstāklī mainīt nevēlējos – maskējos aiz apziņas, ka man nav dotību un diezgan ignorantie zīmēšanas un fizkultūras skolotāji manu viedokli necentās mainīt ne vismazākajā mērā.

Lūk, bet dejot man patika. Lai arī sākumā man dejošana nepadevās it nemaz, es nebiju vienkārši centīgs, es biju ĀRKĀRTĪGI spītīgs. Gāju svētdienās uz tuvējo kultūras namu skatīties kino un, visu ceļu mājup nākot (kādi pāris kilometri), nevienam neredzot, mēģināju dejot polku, sākumā taisni, pēc tam griezienā, pēc tam griezienā pa kreisi. No sākuma tikai mēģināju, pēc tam arī sāka sanākt. Kļuvu par vienu no labākajiem dejotājiem skolas kolektīvā un 9.klasē jau dejoju “Kalves” studijā. Mūsu ģimene pārcēlās uz Rīgu, un es iestājos “Danča” studijā. Jau pēc pāris mēnešiem man atļāva nākt arī uz lielā “Danča” mēģinājumiem. Ar nosacījumu, ka turpināšu dejot arī studijā. Visu 12. klasi man bija 5 mēģinājumi nedēļā un viens vai divi koncerti mēnesī. Un fantastiskie 1990. gada Dziesmu un deju svētki.

Un tad kaut kas pārtrūka. Iestājos Fizmatos un par dejošanu aizmirsu. Mani gan aicināja dejot, bet mana pirmā prioritāte bija mācības un pēc diviem gadiem jau arī darbs: nekādai dejošanai vairs laika nepalika. Pēc tam atsāku dejot tikai 25 gadu vecumā “Liesmas” vidējās paaudzes kolektīvā “Oglīte”. Labākie gadi (18 – 25) dejošanai jauniešu kolektīvā bija garām. No otras puses, “Oglīte” gan tolaik bija, gan arī tagad ir fantastisks kolektīvs, un es visus pēdējos 15 gadus savu iespēju robežās esmu bijis kopā ar “Oglīti”.

Līdztekus atceros, ka jau 14 gadu vecumā, kad vēl tikai spēru savus pirmos deju soļus, man tik ļoti patika dejot, ka vecākiem teicu, ka, kad izaugšu, gribēšu kļūt par dejošanas skolotāju – tolaik nekādu citu ar dejošanu saistītu karjeru iedomāties es nevarēju. Tā kā mani sākotnējie dejošanas panākumi bija ļoti pieticīgi, tad vecāki mani nopietni neņēma. Vai arī gluži otrādi: kad man sāka dejoties labāk, māmiņa pārbijās, ka es savas iedomas varu arī īstenot, un viņa man netiešā veidā visas karjeras domas novirzīja citos virzienos. Līdz ar to, vidusskolu beidzot, nekādas domas par dejošanas karjeru man vairs prātā nebija.

Vēl kādu brīdi vēlāk, kad 22 gadu vecumā sāku strādāt tam laikam un savam vecumam ļoti labā darbā – par programmētāju IT nodaļā vienā no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem – tad, vaļsirdības uzplūda brīžos, man māmiņa vienreiz atzinās, ka viņi ar tēti ir ļoti priecīgi, ka es strādāju šādu cienījamu un labi atalgotu darbu. Ka viņiem esot bijis bail no manas pārmērīgās aizraušanās ar dejošanu pusaudža vecumā, jo visi deju skolotāji un dejotāji taču esot pediņi. Lūk, programmētājs gan tāda cienījama profesija. Nē, nu kā hobijam, protams, dejošanai nav nekādas vainas, bet profesionāli – to nu gan ne.

Tā nu ir pagājuši gadi. Man ir bijusi lieliska programmētāja un IT vadītāja karjera, bet manī vairs nav manas 20-gadnieka programmēšanas degsmes. Pirms pāris gadiem es iepazinos ar tango. Un tad pirms mēneša es redzēju šo sapni… Un man viss “saslēdzās”. Šeit, Buenosairesā, dejotājs vai deju skolotājs ir ļoti cienījama profesija. Un, galu galā, kā hobijam, protams, programmēšanai nav nekādas vainas…

Tā nu īsu brīdi pirms savas 40 gadu jubilejas esmu nolēmis kārtējo reizi kaut ko mainīt savā dzīvē. Un kādēļ gan ne: gan Augusto, gan Adriana (mani tango skolotāji) saka, ka tango nav ne balets, ne arī mūsdienīgā deja, kur karjera 40 gadu vecumā jau ir beigusies. Tango var dejot arī 50, 60 un 70 gadu vecumā.

Par to arī būs šis blogs.

Advertisements

6 thoughts on “I have a dream

  1. “Ka viņiem esot bijis bail no manas pārmērīgās aizraušanās ar dejošanu pusaudža vecumā, jo visi deju skolotāji un dejotāji taču esot pediņi.”
    Sasmējos.
    Tiešām šitā arī pateica?

    • nu kaut kā aptuveni tā. man ir atmiņas īpatnība, ka es bieži vien citu teiktajam atceros kopējo domu vai noskaņu un pēc tam to reproducēju pats saviem vārdiem. bet aptuveni tā 90.to sākumā mana māmiņa mierīgi varēja teikt un kaut ko līdzīgu viņa man arī teica.

      ja par terminoloģiju – vārdus “gejs” vai “homoseksuālists” tai laikā neviens nelietoja – teica “pediņi” vai “homīši”. ja par faktu “visi dejotāji ir geji”, tad visādi stāsti par Operas baletdejotājiem bagātīgi klīda apkārt inteliģences un pseidointeliģences aprindās.

  2. … un tad Tu brauksi uz Latviju kā tango skolotājs. Vai atceries ko Zaiga toreiz teica? Vai tiešām Tu esi atbraucos uz festivālu tikai kā dalībnieks? Apmēram tāda bij tā doma. :)) Priekā! 🙂 Un uz sadejošanos! 😉

  3. Atpakaļ ziņojums: Tango mācekļa dienas režīms | Arts baila tango

Ir ko piebilst?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s