Par skolotājiem un Skolotājiem: Džonijs Lamberts (Jonny Lambert)

Jau kopš pašiem šī bloga pirmsākumiem esmu lolojis ideju izveidot ierakstu sēriju par saviem tango skolotājiem: gan par skolotājiem, gan arī par Skolotājiem. Tomēr visu laiku nevarēju saņemties, jo nebija skaidrs nedz formāts, nedz arī šajā sarakstā iekļaujamo cilvēku loks. Tad nu pēc ilgākas apdomāšanās esmu nonācis pie slēdziena, ka pats galvenais ir sākt. Un tad jau pa ceļam manīs, kurp šis ceļš mani aizvedīs. Viens gan ir skaidrs: visi cilvēki, kurus pieminēšu šai rakstu sērijā, ir lielākā vai mazākā mērā man kaut ko iemācījuši no tango – viņi ir noteikuši, kā es uztveru tango (gan mūziku, gan deju), ietekmējuši stilu, kā es dejoju vai vēlētos dejot nāktonē (vai arī, gluži otrādi, kā nevēlētos).

Neliela tehniska atkāpe

Lai arī pat tikai katra kaut nedaudz garāka ieraksta izveidošana prasa diegan daudz laika (aptuveni 3-5 stundas, ja raksts ir kas vairāk par anekdotisku atgadījumu sadaļā Kuriozi), tomēr tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Daudzu rakstu idejas spontāni atplaiksnī dažādos diennakts laikos, un tad es šīs idejas cenšos rakstveidā piefiksēt vismaz telefonā, jo atmiņa ir viltīga būtne: vienreiz prātā iešāvies domas zibsnis var arī vairs nekad neatgriezties. Jā, un svarīgi ir pierakstīt ne tikai pašu kaulaino ideju, bet arī noskaņu, kādā šī ideja radusies, un vēstījumu, kādu es konkrētajā rakstā vēlētos nodot. Piemēram, ieraksta Tango dzens: tase tējas ideja man bija radusies jau pāris nedēļas pirms visa bloga uzsākšanas, taču rakstveidā es to noformulēju tikai 7. maijā: idejas nobriešanas periods bija garāks par mēnesi. Starp citu, man laikam vajadzētu atsākt skriet, jo, būšana vienatnē ar sevi un Ekoloģisko rezervātu, kurā biežu mēdzu mērot savu iemīļoto 8 km distanci, vienmēr palīdzēja neskaidro ideju pārdomāšanā un noformulēšanā. Varbūt tas, ka kopš 1. maija vairs neesmu skrējis, ir paildzinājis manu pārdomu rakstu nobriešanas ilgumu?

Džonijs Lamberts (Jonny Lambert)

Uzreiz atzīšos, ka tehnika un stils, kādā dejo Džonijs un kādu māca viņa pārstāvētajā tango skolā DNI, patreizējā manas tango dzīves posmā mani nefascinē. Nekādā ziņā nevēlētos teikt, ka Džonijs dejotu slikti vai ka šajā skolā slikti mācītu. Vienkārši šobrīd man šķiet, ka šis stils nav manējais.

Kaut arī pie Džonija man ir bijušas tikai dažas klases (piedevām nu jau tālajā 2009. gadā, ko es, atbildot uz jautājumu Cik ilgi tu dejo tango?, sava tango stāža aprēķinos nemaz neiekļauju), tomēr viņš ir bijis mans pirmais tango skolotājs, kas mani ir iedvesmojis dejot tango, piedevām iedvesmojis vairāk kā tikai vienā veidā. Pirms pirmo reizi aizdevos uz DNI, biju ņēmis dažas nodarbības citā skolā pie citiem skolotājiem, kurus nu jau vairs neatceros. Iespējams, ka viņi nebija slikti dejotāji, bet kā skolotāji gan viņi bija gatavās šausmas: pēc kādām 6-8 klasēm, kurās es vairāk kā stundu to vien darīju kā staigāju uz priekšu un atpakaļ, es sapratu, ka neesmu piemērots tango apguvei. Lai arī šodien es saprotu, ka pareiza staigāšana ir ļoti svarīga no tehnikas viedokļa, kas ir visas dejas pamatā (pieļauju, ka es to apzinājos arī toreiz), tomēr no pedagoģiskā viedokļa man gan toreiz, gan arī tagad liekas nepareizi nogalināt jebkādu iesācēja (piedevām ārzemnieka, kurš no tango neko tā īsti nesaprot) interesi par tango, liekot viņam monotoni staigāt šurpu – turpu.

Interesi par tango manī atdzīvināja spāņu valodas klasesbiedrene, kura ieteica aiziet uz DNI. Pirmajā klasē viens no skolotājiem bija Džonijs. Pirmkārt, viņa tango dejotāja un tango skolotāja entuziasms bija milzīgs: bija acīmredzami, ka viņš ne tikai pats mīl tango, bet ka vēlas savas tango zināšanas nodot arī tālāk. Protams, katrā klasē bija vismaz nedaudz tehnikas. Bet bez pašas tehnikas mums uz tās bāzes vienmēr iemācīja arī kādu soļu kombināciju, ko teorētiski būtu bijis iespējams izmantot arī milongā. Tas bija uzmundrinoši, un tango apguve vairs nešķita nebeidzama pastaiga pa nodarbību zāli. Katrā klasē apguvu ko jaunu un savā ziņā arī redzēju ceļu, pa kuru jādodas, lai kādu dienu dejotu arī milongā. Piedevām Džonijs vienmēr bija absolūti iedvesmojošs ar attieksmi, ka “tango: tas nav grūti, un tango var dejot jebkurš”.

Otrs iedvesmas avots bija paša Džonija tango stāsts: viņš bija ieradies Buenosairesā tikai pirms gada bez jebkādas tango pieredzes un šī gada laikā ne tikai atklājis sev tango, bet arī kļuvis par iedvesmojošu tango skolotāju.

Diemžēl šī saskarsme ar tango man nāca jau uz manas pirmās Buenosairesas vizītes beigām. Līdztekus biju pilnībā sakoncentrējies uz savu primāro atvaļinājuma mērķi: spāņu valodas apguvi, vēl intensīvāk kā pirmajos ciemošanās mēnešos gatavojoties DELE eksāmenam. Tā nu pirmajā reizē devos prom no Buenosairesas, no tango neko daudz neiemācījies, toties ar milzu apņēmību kādreiz pie tā atgriezties. Atgriezos ar’: ne tikai pie tango, bet arī Buenosairesā.

Kopsavilkumā

Džonijs ar savu personisko piemēru un entuziasmu mani pārliecināja, ka tango – tas ir brīnišķīgi – un ka ikviens var iemācīties dejot tango. Lūk, tas arī ir pats svarīgākais, ko es no viņa esmu paņēmis. Un tas nekādā ziņā nav maz.

Vai Tev, manu lasītāj, ir kāds cilvēks, kurš, varbūt pat nebūdams Tavs skolotājs vai pat vispār nebūdams skolotājs, Tevi ir iedvesmojis kaut ko uzsākt? Dejot, dziedāt, programmēt…

Advertisements

Ir ko piebilst?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s